Kāvu blāzmā

Visvaldis Lāms
Kāvu blāzmā
Romāns
Latvijas zemi gadsimtu gaitā bez gala pārstaigājuši karapulki, postījis karš, slacījušas asinis. Jau pirmo hroniku atstātās ziņas atbalso ieroču šķindu un kaujas saucienus, vēsta par svešiem iekarotājiem Daugavas krastos, Latgales, Kursas un Zemgales pakalnos. Pa­audze pēc paaudzes piedzima zem kāvu aizdedzinātām debesīm un to atblāzmojumā vadīja savas mūža gai­tas — kad vīri kala šķēpus, uzbēra vaļņus, cēla un grāva pilis un, cīņā noasiņojuši, sabruka uz dzimtenes zemes. Mātes zināja, ka rada dzīvību kaujas laukam, bet līgavas kāzu rotaļu vietā pušķoja kritušo kapus. Gandrīz vai nebeidzamo karu īsajos starplaikos latvju zemnieki no jauna līda līdumus, uzplēsa krūmiem aiz­augušās atmatas, uzcirta nodegušās mītnes. Viņi dzēra ūdeni, ēda pelavmaizi, bet bija stiegri kā dzelzs. Romāns rakstīts 1951.—1963. gados un atspoguļo pretrunīgos, līdz šim maz pētītos notikumus latviešu tautas dzīvē 1943,—1945. gadā, kad fašistiskā Vācija izmantojot propagandas un piespiešanas līdzekļus, dibināja latviešu leģionu. Rakstnieks rāda visdažādako uzskatu cilvēku naidīgo attieksmi pret fašistiem, apjukumu un nedrošību.